Tiroles Alpos—kā paradīzē

2009. gada septembris.

Brīnišķīgu vasaras noslēgumu piedzīvoja 5 biedrības MAP jaunieši, piedaloties “Jaunatne darbībā” projektā, ko organizēja Apvienotā Imst reģiona attīstības pārvalde (Verein Regional Entwicklungmanagement Bezirk Imst).

Imst reģiona attīstības pārvalde ik gadu īsteno pa projektam šajā programmā, un šī gada projekta nosaukums bija “Climbers Paradise—Alpine Sports and Risk Awareness Camp” (“Kalnā kāpēju paradīze—alpīnā sporta un riska novērtēšanas nometne”). Minētā programma darbojas visās ES valstīs, ES kandidātvalstīs, kā arī Eiropas ekonomiskās zonas valstīs, kas nozīmē, ka projektā piedalīties ir iespējams visas Eiropas jauniešiem. Savu dalību šajā projektā bija pieteikušas Malta, Ungārija, Anglija, Beļģija un Latvija, kopā 30 jaunieši.

Stāsta Liega Puķulauka, biedrības MAP valdes locekle, jauniešu grupas vadītāja ceļojumā:

Pieteikties dalībai projektā var vai nu organizācijas—šajā gadījumā tā bija biedrība MAP—vai tiklab vienkārši jauniešu (draugu) grupas, kam ir interese par konkrēto projektu. Jaunietim pašam bija jāsedz 30% no ceļa izdevumiem, pārējo apmaksā Eiropa. Par projektu uzzināju, regulāri pētot projektu piedāvājumu datu bāzi internetā, kur organizatori ievieto sludinājumus par saviem projektiem. Aizsūtīju pieteikumu no biedrības MAP un pēc ilgāka laika atnāca paziņojums, ka esam iekļauti grupas sastāvā.

Tagad, atskatoties uz visu, pirmkārt, ir prieks par jaunapgūtu lietu—piedalīšanos programmas “Jaunatne darbībā” jauniešu apmaiņas projektā. Manuprāt, šī ir lieliska iespēja latviešu jauniešiem ceļot, mācīties jaunas lietas, iegūt draugus, praktizēt svešvalodas. Un tas viss pieejams arī šajā laikā, kad valstī ir ekonomikas krīze un vecāki, iespējams, paši nevar pilnībā atļauties apmaksāt tamlīdzīgus ceļojumus saviem bērniem.

Prieks, ka mums šī pirmā pieredze bija tik pozitīva, jo, pieteikties projektā, kura organizatorus un dalībniekus ieraugi tikai aizbraucot uz konkrēto valsti, vienmēr ir arī risks.

Otrkārt, šis ir kārtējais apstiprinājums vecajai atziņai, ka “viss notiek mūsu galvā”. Ja patiesi uzdrošinies kaut ko vēlēties un izsapņot, tad tas agrāk vai vēlāk piepildīsies.

Tiroles brīnišķīgā daba, kāpiens uz Muttekopf virsotni, brauciens ar kalnu divriteņiem, laivošana par krāčaino upi—viss bija vienkārši lieliski! Tomēr visvisaizraujošākās lietas man likās klinšu kāpšana pa “trošu ceļiem” (rope ways), laišanās pa vertikālo klinti 70 m garā virvē un “lidojoša lapsa” (jeb nobraucieni ar trīsi)—augstuma baiļu sajūta tika izaicināta visos veidos! Burvīga nedēļa!

Sofija Grīnvalde:

Viss sākās tik negaidīti, sena sapņa piepildījums—piedāvājums braukt uz kalniem. Man bija vienalga uz kurieni un kādiem kalniem, bet lai tikai tie tiktu redzēti, sajusti pa īstam. Nepietiek man redzēt bildēs un televīzijā, gribējās sajust to valdzinājumu, milzīgumu un varenību, kad stāvi lielas un augstas klints piekājē, veries uz augšu, vienlaikus paejot dažus soļus, sajūti, ka tie kustas līdzi un liekas gāžamies virsū, bet patiesībā, tie tūkstošiem gadus tur stāv un cīnās ar vējiem, kas mākoņu augstumā plūst gar to sāniem.

Tirole—apgabals Austrijā, kur kalni un ielejas, simtiem upes plūst un nes lejā vēsu ūdeni, skalodamies pār lieliem akmeņiem.

Jaunieši, sabraukuši no dažādām Eiropas valstīm, mana vecuma, priecīgi par gaidāmo nedēļu, kas tiks pavadīta, izbaudot kalnu piedāvātos vasaras sporta veidus—klinšu kāpšanu, pastaigas pa tūristu iemītām kalnainām takām, kas var būt arī bīstamas, ja par daudz veras apkārt un neskatās kur kājas liek, laivošana pa krāčainam upēm un riteņbraukšana pa kalniem uz augšu, uz leju, uz augšu un atkal uz leju… Izklausās bīstami, un tā arī ir—bez traumām neiztikt. Akmeņi paliek akmeņi un pat viegla trieciena rezultātā zilumi uz kājām un rokām garantēti, bet tas pieder pie lietas—gravitācija nepadodas nekad, bet mums atliek vien tai pielāgoties un ar to iet un rāpties roku roka, lai varētu to izmantot sava labā.

Ir cilvēki, kas nav sniegu redzējuši, tādus satiku un tas pārsteidza! Bet šī viņiem bija vienreizēja iespēja sajust sniegu, diemžēl slapju, bet kalnu galos pietiekami, lai papikotos un uzceltu mazu sniegavīru. Ir tādi cilvēki, kuriem fobija no augstuma—iespēja pierādīt sev, ka nav tik traki un nekas cits neatliek kā uzticēties ekipējumam, jo tas ir vienīgais glābiņš—rezerves gadījums, ja nu paslīd kāja. Nebaidīties un izbaudīt burvību. Izmantot iespējas, ko sniedz dzīve ir svarīgi. Nestāvēt un negaidīt, bet paiet soļus pretī arī trakām lietām, lai zinātu, ka ir, kad ir savādāk. Austriešiem tā ir ikdiena un neko īpašu viņi kalnos nesaskata, tāpēc varbūt ir labi, ka dzīvojam līdzenā zemē, ir iemesls apbraukāt pasauli un ieraudzīt to, kā mums nav. Un tomēr—nekur nav tik labi kā mājās!

Līga Tuča:

Par šo pasākumu ir grūti kaut ko uzrakstīt, jo vislabākās emocijas nevar ietērpt vārdos. Ja man jāizvēlas, kas man tiešām no tā visa vislabāk patika, es varu pilnīgi droši teikt—viss: gleznie Austrijas kalni, rāpšanās klintīs, spēka un izturības pārbaude, dažreiz neapjaušamais un neizsakāmais augstums, brīži virs ūdenskritumiem un 70 m augstām klinšu sienām, pa kurām jālaižas lejā, virsotnes, kas tiek sasniegtas, mākoņi, kas atrodas zemāk par tevi (un dažreiz arī ap tevi), vakari kalnu mājiņā ar galda spēlēm, 3 km garais rodelis, kārtīgs šļāciens sejā kalnu upes nobraucienā ar laivām, kalnu zābaki kājās un vienkārši burvīgie cilvēki. To visu piedzīvojot, rodas tiešām nerimstoša vēlme atklāt vairāk, uzkāpt augstāk un arvien vairāk iepazīt skaisto pasauli.

Zane Paegle:

Mežonīgas upes, kalni ar sniegotām galotnēm, neprātīga fizisko robežu spēju pārbaude un bariņš satriecošu jauniešu no visām Eiropas malām—tā es varētu raksturot 10 dienas Austrijā. No visām aktivitātēm man vislabāk patika kāpšana klinšu sienā un plostošana pa stindzinošu kalnu upi. Lai gan tas izklausās pavisam vienkārši, tas tomēr prasīja milzīgu spēku atdevi un nereti arī sevis pārvarēšanu—piemēram, bailes no augstuma vai vienkāršu nogurumu. Protams, kā jau visiem latviešiem, kas pieraduši pie līdzenumiem, neaizmirstama paliks Mutterkopf virsotne. 2774 metru augstumā vērot mākoņus ceļamies augšā, redzēt ainavā neiederošus līdzenumus—Alpu kalnu grēdas beigas, un visam pa vidu uzcelt sniegavīru jau septembrī. Skaisto ainavu papildināja cilvēki, kas par spīti atšķirīgai valodai, kultūrai un mentalitātei, spēja vienoties kopīgām spēlēm, neparedzētiem piedzīvojumiem un arī izaicināt viens otru. Austrija man ir devusi neaizmirstamu piedzīvoju un daudz jaunu draugu. Tā pavisam noteikti ir vieta, kurā es vēlētos atgriezties.

Jānis Āboltiņš:

Šīs desmit dienas, ko pavadīju Austrijas Alpos, bija ļoti brīnišķīgas. Guvu fantastisku pieredzi kalnos kāpšanā un arī raftingā. Dzīvošana mājīgajā kalnu namiņā un nemitīgā darbošanās pa kalnu takām un trasēm bija ļoti interesanta, reizēm pat mazliet bailīga, jo klintis bija patiešām iespaidīgas un varenas. Ieguvu arī jaunus draugus no citām Eiropas valstīm un ļoti ceru, ka līdzīgās aktivitātēs varēšu piedalīties arī nākotnē, jo šīs piedzīvojums bija patiešām tā vērts. Gribu pateikt paldies Liegai, kura man piedāvāja doties šajā braucienā, kā arī visām Mazsalacas meitenēm, kuras nenobijās no stāvajiem kalniem un dziļajām aizām. :)